Reizēm tramīgās stirnas atkāpās uz mežu bez panikas, jo briesmas nebija tik lielas.
Taču gadījās arī tā, ka, atskanot brīdinājumam, stirnas pa galvu pa kaklu metās uz patvērumu meža biezoknī, bez žēlastības dzī- damas atpaliekošos mazuļus.
Stirnēniem nebija viegli izturēt trako skrējienu. Lai gan tas bija arī lielisks treniņš.
TIE IR TAVI IENAIDNIEKI
Lai aizbēgtu no ienaidnieka vai pārspētu to viltībā, ikvienai stirnai jāpazīst sava vajātāja raksturs un ieradumi. Mazulis to visu vēl nezināja. Viņam vēl nekad nebija gadījies sastapties ar kādu no briesmīgajiem plēsoņām, kuri lika drebēt bailēs visai viņa ciltij un ari viņa mātei.
Bieži viņš dzirdēja rejam lapsu un labi atcerējās šīs rejas, jo māte daudzkārt lika dēlam ieklausīties tajās.
Bieži vien viņš dzirdēja vilku baismīgo gaudošanu, ko nav iespējams aizmirst.
Bieži vien viņš dzirdēja arī ērgļu kliedzienus augstu gaisos.
Un redzēja, kā milzīgie putni riņķo debesu zilgmē.
Māte pacietīgi skaidroja stirnēnam, kā noskārst ienaidnieka tuvošanos, kā to piemānīt vai aizlaisties, kamēr nav par vēlu.