Klaiņodama ar dēlu pa mežu, stirnu māte brīdi pa brīdim apstājās un lika ari mazulim stāvēt klusu. Viņa ilgi klausījās un ilgi ostīja dažādas smaržas un smakas, ko atnesa vējš. Tikai pēc tam, kad bija pārliecinājusies par pilnīgu drošību, stirnu māte turpināja pastaigu. Taču arī pēc apkārtnes izlūkošanas viņa joprojām bija piesardzīga un tramīga. Ienaidnieks var slēpties aiz katra koka, aiz katra krūma, aiz katra akmens. Un tas pats koks, krūms vai akmens var noderēt par lielisku paslēptuvi arī viņiem.
Tikai nedomājiet, ka pēc daudzajam mātes pamācibam musu mazulis kļuva par mīkstpēdiņu un to vien darīja kā vārtījās savā migā vīnogulāju biežņā pie vecā cietokšņa mūriem. Viņam ļoti patika klaiņot pa mežu. Viņš bija neparasti ziņkārīgs mazulis un, atklāti sakot, itin nemaz neticēja, ka ar viņu varētu notikt kas nelāgs. Viņš iemācījās skraidīt, lēkt pāri bedrēm, slēpties zālē un krūmos. Un māte bija gluži apmierināta ar dēla panākumiem. Tomēr viņa nemitīgi pamācīja un brīdināja mazuli.
— Piesargies! — māte viņam sacīja, un stirnēns zināja, ka tas ir nopietns brīdinājums par draudošām briesmām. Iespējams, ka ceļā pēkšņi bija gadījies kāds šķērslis vai arī viņiem tuvojās ienaidnieks.
— C-s-t! Klusu! Klausies! — māte bieži vien čukstēja, un tas bija vēl satraucošāks brīdinājums.