Vai arī rītausmā, kad mežu no nakts miega pamodinājusi putnu vīterošana un simtiem citu balsu.
Tās bija viņa bērnības laimīgākās dienas! Leknajās un saulainajās kalnu pļavās stirnēns pirmo reizi iepazinās ar saviem vienaudžiem, kurus bija atvedušas līdzi mātes draudzenes. Nu varēja lēkāt un draiskuļoties, cik sirds kāro. Vienā mirklī sadraudzējušies cits ar citu — stirnēni, tāpat kā bērni visā pasaulē, pārsteidzoši ātri nodibina vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar saviem vienaudžiem —, mazuļi uzsāka līksmas rotaļas. Viņi skraidelēja loku lokiem pa plašo pļavu. Un vāļājās samtainajā un smaržīgajā zālē. Labi iztrakojušies, stirnēni varēja atpūsties, cik tīkas. Neiztika, protams, arī bez ķīviņiem. Aizvainotie mazuļi tad skrēja sūdzēties savām mātēm. Visbiežāk gan mātes nemaz nepieļāva ķīviņus un, laikus atsteigušās palīgā, izšķīra un nomierināja mazos palaidņus. Strīds tika aizmirsts, un pretējās puses šķīrās kā labi draugi.
Mierīgi plūkdamas zāli, stirnas ne mirkli neizlaida no acīm savus lolojumus. Jo arī pļavās stirnām uz katra soļa uzglūn briesmas. Nekad nevar zināt, vai cauri biezoknim nezogas asinskārs plēsoņa, vai tas nelien, pieplacis garajā zālē, vai gaisos nav uzlidojis briesmīgais ērglis un pievērsis savu skatienu neaizsargātam upurim. Tiklīdz atskanēja kāds aizdomīgs troksnis, stirnas tūdaļ sacēla trauksmi. Steidzīgi savākušas mazuļus, viņas aizveda tos atpakaļ uz mežu.