Pēc tam parasti sekoja komanda:
— Skrien!
— Man pakaļ!
— Gulies! Gulies!
— Zālē!
Māte sarunājās ar stirnēnu viņu cilts valodā, un pamazām mazulis iemācījās savu valodu. Taču parasti pietika ar vienu mātes skatienu, lai stirnēns saprastu, ko no viņa grib.
Tāpat kā visiem bērniem, stirnēnam ļoti patika sapņot. Un, kā parasti, viņš sapņoja par to, kas pagaidām viņam vēl nebija sasniedzams. Viņš sapņoja kļūt stalts un spēcīgs stirnāzis. Viņš sapņoja par asiem un stipriem ragiem.
— Ai, cik ļoti es vēlētos radziņus … — Stirnēns bieži nopūtās. — Kaut maziņus, vismazākos pasaulē!
Un viņš jautāja mātei:
— Māmiņ, kāpēc man neaug radziņi?
— Māmiņ, vai tiešām es vienmēr būšu maziņš?
Un stirna mierināja savu dēlu, kā visas mātes pasaulē mierina savus bērnus, un nemitējās atkārtot, ka vienā jaukā dienā viņš kļūs stalts un spēcīgs, visstaltākais un visspēcīgākais stirnāzis, kādi mēdz būt vienīgi viņu ciltī. Tad mazulis nomierinājās un pacietīgi gaidīja, kad piepildīsies mātes solījumi. Un, gaidīdams šo brīnum jauko laiku, viņš bieži redzēja sapņos niknas divkaujas, kurās viņš vienmēr guva uzvaras. Viņš iztēlojās sevi par bezbailīgu barvedi, kuram bez ierunām visi paklausa.