Un ik reizes, kad pļavās vai mežā viņam gadījās sastapt pieaugušos stirnāžus, mazulis aizgrābts raudzījās uz šiem spēcīgajiem un lepnajiem dzīvniekiem. Viņš pat lūkoja pieiet tiem tuvāk. Varbūt pat sadraudzēties ar kādu no tiem. Taču visi viņa pūliņi bija veltīgi. Lepnie dzīvnieki nepievērsa viņam nekādas uzmanības. Dažreiz pat rupji patrenca mazuli prom, noraidīdami visus viņa mēģinājumus iepazīties. Taču pat šāda izturēšanās neaizvainoja sajūsmas pārņemto mazuli. Vai tad gluži tāpat neizturējās viņa paša tēvs? Un mazais stirnēns saprata, ka visā milzīgajā mežā viņam ir tikai viens vienīgs draugs — māte.
Acīm redzot, pieaugušie stirnāži ne visai ieraudzīja savas cilts mazos neprašas un nejāva tiem maisīties pa kājām. Kāpēc tas tā bija, mūsu stirnēns nezināja. Toties tagad viņš apjauta, ka aug lielāks ar katru jaunu dienu. Un pienāks bridis, kad viņš būs pavisam liels, viņš pats izraudzīsies sev draugus, un lai tad mēģina kāds patriekt viņu prom!
«Kas gaida, tas sagaida!» tautas gudrība māca.
To pašu dēlam sacīja arī stirna:
— Pacieties mazlietiņ. Drīz būsi pavisam liels.
Stirnēns noticēja mātei un sagatavojās pacietīgi gaidīt. Turklāt viņš jutās gaužām labi. Viņa dzīve ritēja vienos priekos. Pēc spēlēm un klejojumiem pa mežu viņš gulēja ciešā miegā un, liekas, itin nemaz nemanīja, kā steidzas laiks. Māte joprojām rūpējās par viņu un lutināja viņu. Un viņš bija laimīgs.