Taču laime nevar ilgt bezgalīgi, un reiz bezbēdīgajai bērnībai pienāca gals.
Pavasaris pagāja. Atnāca vasara.
Sākās svelme, neizturama svelme, kas izdzēra rasu lāsi pa lāsei, izsausēja pēdējo peļķi. Nokalta zāle. Puķes pirms laika nobirdināja ziedlapiņas. Koku zaros novīta lapas. Un mežā sākās ūdens bads. Dienu un nakti uz strautu virknēm nāca zvēri un putni, kas slāpa pēc valgmes un vēsuma. Kalnu upe bija vienīgā vieta, kur vēl varēja atrast ūdeni. Starp zāles ceriem, krūmiem un kokiem, kas auga krastā, vai ik brīdi pašāvās laukā tramīgi vai viltīgi zvēru purni. Vai ik brīdi bija dzirdamas putnu klaigas un spārnu vēcieni. Parasts ūdens tagad bija dārgāks par visu pasaulē. Zvēri veselām ģimenēm atstāja dzimtās vietas un, meklēdami ūdeni, pārcēlās uz jauniem apvidiem.
Vēsās kalnu upītes krastos ne dienu, ne nakti nenorima asiņaini slaktiņi.
Un tieši šai trauksmainajā laikā mūsu stirnēns tikko neiekļuva nelaimē.
Reiz, kamēr viņa māte dzēra ūdeni, viņš sāka klimst apkārt un izkļuva mazā noriņā, ko ieskāva rets krūmājs. Noriņas mīkstajā zālē rotaļājās vilcēnu bariņš. Vilcēni lēca cits citam pāri, meta kūleņus, skraidelēja — vārdu sakot, draiskojās un blēņojās, kā tas pienākas veselīgiem bērniem.