Mūsu stirnēns pārsteigts apstājās un platām acīm raudzījās uz vilcēniem, itin nemaz neapjēgdams draudošās briesmas. Viņam pat prātā neienāca, ka viņa acu priekšā rotaļājas visīstākie vilcēni. Viņu jautrības aizrauts, stirnēns jau grasījās lēkt iekšā trokšņainajā varzā, taču nepaguva. Rotaļā iekarsušie vilcēni pēkšņi metās šķērsām pāri noriņai stirnēnam tieši virsū. Mūsu mazulis briesmīgi pārbijās. Sajutis ko nelāgu, viņš diedza prom un nomierinājās tikai pēc tam, kad atradās blakus mātei. Vilcēni tobrīd izskrēja upes krastā, un stirnu māte nu varēja viņus labi redzēt. Uzmetusi tiem īsu mirkli, viņa nekavējoties pieņēma lēmumu: drāzties, ko kājas nes, uz glābēju mežu.
Vilcēni palika upes krastā.
Itin kā nekas nebūtu noticis, viņi atgriezās noriņā un atsāka pārtraukto rotaļu. No biezās zāles viņiem pretī iznāca milzīga vilku māte — svelmes nokausēta, viņa bija gulējusi paēnā. Vilcēni metās pie mātes, spiegdami aiz prieka vēl līksmāku rotaļu gaidās.
Kas notiktu ar mūsu stirnēnu, ja vilcene nebūtu iesnaudusies? Ai, cik plāni tad viņam būtu klājies! Gan viņam, gan stirnu mātei. Izvairīties no pieauguša vilka nav nemaz tik vienkārši.