Taču nav nekādas jēgas prātot par to, kas nav bijis.

Parunāsim labāk par citu. Piemēram, par to, ko stirnēns toreiz nezināja:

ka šī pirmā tikšanās ar vilcēniem nebūs pēdējā,

ka piemīlīgie vilcēni, kas rotaļājās noriņā, drīz kļūs par visa meža biedu,

ka jokainās iepazīšanās turpinājums būs šaušalīgs.

Bija noticis tas, kas kalnos notiek katru pavasari.

Stirnēns un vilcēni bija nākuši pasaulē vienā un tai pašā dienā, un šis pavasaris viņiem bija pirmais pavasaris un jautrās rotaļas vecā cietokšņa piekājē, noriņās un strauta malā bija viņu pirmās rotaļas.

Tā viņi auga cits citam kaimiņos, par To nekā nezinādami.

Muļķa stirnēns.

Un muļķa vilcēni.

Vilcene bija tāda pati mīloša māte kā stirnēna māte. Un, tā kā arī vilkiem ir ienaidnieki, vilcene, gluži tāpat kā stirnēna māte, ik brīdi bija nomodā par savu bērnu dzīvību un uzmanīja tos kā acuraugu. Vilku mātei bija divas drošas paslēptuves, divas mājas. Vienas īstās mājas dziļā klints plaisā, kas no visām pusēm bija pasargāta no vēja, lietus un miglas. Otras mājas atradās netālu no pirmajām necaurejamos brikšņos, un vilcene tās laiku pa laikam izmantoja, kad viņai likās — ienaidnieks varētu atklāt viņu mājokli klints plaisā.