Tiklīdz vilcēniem atdarījās acis un ķepas kļuva pietiekami stipras, viņi, tāpat kā visi zvērēni, sāka pārbaudīt savu spēku rotaļās. Sākumā viņi draiskojās krēslainajā alā, bet, mazliet paaugušies, pārgāja rotaļāties uz noriņu netālu no mājām milzīgu priežu paēnā, kur viņus no nelūgtiem skatieniem droši pasargāja meža vīnogulāju kaskādes. Vilcēni nekad netika atstāti bez uzraudzības. Vai nu vilku mātes, vai vilku tēva, bet reizēm abu vecāku vērīgie skatieni sargāja vilcēnus un arī uzmanīgi sekoja rotaļai. Nebēdīgās rotaļas vilcēniem bija īsta skola, kur viņi mācījās veiklību, izturību, viltību — vārdu sakot, visas tās zinības, kādas vilkiem tik ārkārtīgi nepieciešamas visu mūžu.
Vilcēniem jau kopš dzimšanas tika mācītas asinskāro meža saimnieku iemaņas. Taču tikai medības mazajos plēsoņos pa īstam atmodināja alkatīgo instinktu. Medības parasti notika mājās vilku mātes uzraudzībā. Atstiepusi no meža aiz pārbīļa pusdzīvu zaķi un nometusi to alas vidū, pati vilcene tikmēr nostājās sardzē pie ieejas alā. Sajutis brīvību, nabaga zvēriņš sāka skraidīt pa alu. Ja nu izdodas izglābties! Viņš šaudījās no viena stūra uz otru, velti mēģinādams patverties kādā tumšā spraugā, bet neparastās rotaļas iejūsminātie vilcēni skrēja savam upurim pakaļ, pieskandinādami alu ar līksmām rejām.