Tiekdamies izrauties brīvībā, zaķis uzdrāzās virsū vilcenei, bet tā atkal aizstiepa viņu alas vidū. Līksmās medības sākās no jauna. Mazie mednieki iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Nabaga zaķis beidzot padevās, un tad sekoja atrisinājums. Bet, kāds bija šis atrisinājums, — to itin labi nojau­šat jūs paši.

Nākamās medības bija vēl aizraujošākas.

Šoreiz vilku māte pārstiepa no meža lielu, pusnomocītu rubeni. Viņa nometa to alas vidū un atkal nostājās sardzē pie ieejas, bet vilcēni, milzīgā putna kareivīgā izskata nobiedēti, ierāvās tumšā­kajā kaktā un neparko neuzdrošinājās nākt laukā. Vilcenei vaja­dzēja krietni nopūlēties, lai uzkurinātu vilcēnu cīņas sparu un uzrīdītu viņus putnam. Sākās medības. Rubenis cīnījās par

savu dzīvību, bet vilcēni aizgrābīgi nodevās neparastajai ro­taļai.

Tomēr vislielāko prieku saviem bērniem vilcene sagādāja tai dienā, kad izveda viņus pirmajā pastaigā saltūdens strauta krastā, zaļajā meža noriņā, kur vilcēnus gaidīja jauni prieki un rotaļas. Pamazām vilcēniem atklājās neizpētītā un skaistā pasaule, noslēpumainais mežs, kuram vajadzēja kļūt par viņu milzīgajām mājām un neaptveramām medību vietām. Mežā viņiem bija ļauts draiskoties pēc sirds patikas. Māte viņus vienādi uzmundrināja: