— Skraidiet, bērniņi, skraidiet!
Un vilcēni skraidīja.
Gan garajā zālē, gan priežu silā, gan biezajos krūmos skanēja viņu ķiukstieni, viņu kareivīgās rejas, kam drīz vien būs lemts pārvērsties par draudīgām vilku gaudām. Vilcēni pieņēmās spēkā ar katru dienu. Pat viņu prasīgā māte, kuras skatienam nepaslī- dēja garām neviens sīkums, — pat viņa bija apmierināta ar saviem bērniem.
Tā auga vilcēni.
Lai kādā jaukā dienā kļūtu par visa meža biedu.
Tikām auga lielāks arī mazais stirnēns.
Un ne vienreiz vien viņu paglāba no nenovēršamas nāves viņa mātes pašaizliedzīgā mīlestība.
Jo ne vien vilki, bet arī plēsonīgie ērgļi, kas nemitīgi lidinājās virs meža, bija niknākie stirnu ienaidnieki.
Kādu rītu gaismas svīdā stirnu māte atgriezās ar mazuli no ganībām. Viņi nesteidzīgi soļoja mājup. Kā parasti, stirna vērīgi ieklausījās ikvienā troksnītī un tramīgi raudzījās apkārt. Un tomēr nepamanīja milzīgu ērgli, kas riņķoja augstu gaisos. Meklēdams upuri, ērgļa asais skatiens spraucās cauri meža lapotnei.