Atradis meklēto, ērglis gluži kā akmens krita lejup. Tas notika tieši tai brīdī, kad mūsu mazulis ar māti gāja pāri norai. Izpletis varenos spārnus, ērglis spēji pagriezās. Vēl mirklis, un viņš jau atradās virs noras. Virs mazuļa galvas atskanēja viņa uzvaras ķērciens. Vēl mirklis — un cietsirdīgā plēsoņas sagrābtais stirnēns pacelsies gaisā. Vēl mirklis — un briesmīgais mednieks aiznesīs mazuli uz savu kalnu valstību. Un tās būs beigas. Taču tai pašā acumirklī, kas dzīvību atdala no nāves, māte atkal devās savam lolojumam palīgā. Viņa metās ērglim virsū un iebelza tam no visa spēka ar galvu. Ērglis zaudēja līdzsvaru, sazvārojās un vare­niem spārnu vēcieniem uzlidoja gaisā, atkal gatavs mesties savam upurim virsū. Taču par vēlu. Māte un mazulis jau atradās zem biezās lapotnes, kur plēsīgais putns vairs nevarēja pļ^kļūt.

Un atkal cita citai sekoja bezrūpīgas dienas.

Rotaļādamies un draiskuļodami auga vilcēni.

Rotaļādamies un draiskuļodams auga stirnēns.

Stirnēna un vilcēnu pirmā tikšanās beidzās laimīgi. Paliesi, stir­nēnam toreiz bija ļoti laimējies. Turklāt viņš saņēma labu mācību un tagad būs daudz piesardzīgāks. Taču nekādas mācības nevar pasargāt zvērus no nelaimes, jo neviens nezina, no kurienes tā var atnākt.