Līdz pat rudenim nekas neparasts ar stirnēnu nenotika.

Tad atnāca rudens un atnesa sev līdz lietu, salnas un skarbus vējus. Vēji norāva kokiem drānas, nolieca novītušo zāļu stiebrus un izkaisīja pa zemi pēdējo meža puķu ziedlapiņas. Kalni zaudēja krāsas, kļuva vientuļi un skumīgi. Pēdējie putni aizlidoja uz dien­vidiem, un viņu dziesmas skanēja aizvien retāk un retāk. Gan lielie, gan mazie meža iemītnieki steidzās patverties ziemas mājokļos un atstāja tos vienīgi tais retajos brīžos, kad no pelēkās mākoņu blīvas paraudzījās laukā saules maliņa. Pret rudeni stir­nēns bija kļuvis par skaistu un staltu pusaudzi. Tagad vairs neviens nevarētu sazīmēt, ka tas ir tas pats neveiklais mazulis, kurš ne soli neatkāpās no mātes. Tiesa, pagaidām viņam vēl nebija radziņu. Un kāda gan jēga jau rudenī iemantot ragus, ja tik un tā līdz pavasarim tos nevar saglabāt? Tāds reiz ir stirnu cilts likums — rudenī ragus nomest un pavasarī tos atkal atgūt.

Stirnēns joprojām nešķīrās no mātes, lai gan tagad viņam vairs nebija vajadzīga nemitīga aprūpēšana un sīkumaina aizgādība. Tagad viņš pilnām apzinājās savus spēkus un varēja droši paļau­ties uz paša dzirdi un redzi. Kā rotaļādamies stirnēns varēja panākt un apdzīt kuru katru un atsteigties palīgā mātei, kā tas piedienas pusaudzim, kas iemācījies saglabāt drosmi jebkuros apstākļos.

Pagaidām viss ritēja brīnišķīgi, un stirnēnam nevarēja ne prātā ienākt, ka drīz vien viņam uz visiem laikiem būs jāšķiras no mātes. Paklausieties, kā tas notika.