Kādu dienu pār kalniem savilkās smagi, melni mākoņi. Mežam uzklupa negants vējš, tas purināja kokus, un, padodamies vētras brāzmām, mežs liecās un plaka pie zemes. Kalnus pārskanēja mežonīgi vētras auri:
Ū-ū-ū!
Ū-ū-ū!
Ne mirkli nepiestādams, svilpa un gaudoja viesulis. Tas lauza un gāza zemē kokus, bet panikas pārņemtie meža zvēri joņoja pa kalniem, meklēdami kādu patvērumu. Taču patvērumu viņi nekur neatrada, jo pēc brītiņa jau gāza lietus, granda pērkons un plaiksnījās zibeņi.
Mežu izgaismoja žilbinoši liesmojumi, drebināja neiedomājama dārdoņa.
Šķita, kalns sašķelsies drumslās un iegāzīsies tumšā bezdibenī.
Pār zemi gruva veselas ūdens gāzmas; ūdens straumēm plūda lejup pa vecām, izžuvušām gultnēm, pa gravām un ieplakām, savā ceļā visu sagraudams.
Odens rāva sev līdz akmeņus.
Odens kā nožēlojamas skaidas aizmēza kokus un celmus. Odens bez žēlastības izskaloja visu, kas nokļuva tā gūstniecībā, un vai tai dzīvajai radībai, ko ierāva savos virpuļos neapturamā straume!
Negaiss plosījās dienu un nakti.
Šķita, ka tas nekad nebeigsies, šķita, ka cauri melnajiem padebešiem nekad neizlauzīsies neviens gaismas stariņš.