Kam no meža iemītniekiem, pēc jūsu domām, klājās vissliktāk?

Ko bez žēlastības pātagoja lietus un vējš?

Putnus?

Nē.

Putni paslēpās koku dobumos, tur bija silts un sauss.

Vilkus?

Nē.

Vilki salīda dziļi midzeņos.

Arī lapsas ielīda alās.

Gan zeltastes caunas, gan lunkanās zebiekstes, gan peles, gan kāmji, gan āpši — tiem visiem bija alas, kurās tie steidzīgi salīda.

Bet kur palika mūsu stirnas?

Kur tās noslēpās?

Kur patvērās no nežēlīgā vēja, ledainā lietus, žilbinošā zibens un apdullinošā pērkona?

Kā zināms, stirnas nerok sev alas.

Un nekad nedzīvo klinšu plaisās — par tādām viņas nemaz nezina.

Stirnas varēja meklēt glābiņu zem kuplajiem kokiem vai arī meža vīnogulāju biežņā, taču nesaudzīgās lietus gāzmas izlauzās cauri lapotnei, un stirnas samirka un izsalās vējā līdz pat kau­liem.

Stirnas panikā šaudījās pa mežu.

Šaudījās kā neprātīgas stirnu mātes.

Šaudījās līdz nāvei pārbiedētās stirniņas un stirnēni.

Stirnas auļoja, izmisīgi mēģinādamas aizbēgt no vēja un pēr­kona, viņas spiedās bariņos zem kokiem, zem klintīm, taču nekur neatrada patvērumu. Gan kalni, gan debesis, šķiet, bija sazvērē­jušies viņas pazudināt. Tā vismaz viņām pašām likās. Un tas ne­bija tālu no patiesības.