Sai vispārējā panikā, kas bija pārņēmusi stirnu cilti, stirnēns pazaudēja māti. Kokā, zem kura bija patvēries kāds desmits stirnu, pēkšņi iespēra zibens. Pēc tam otrs. Taču otrs zibens šai vietā vairs nevienu nesastapa. Stirnas pajuka uz visām pusēm. Melnajā tumsā nebija iespējams sasaukties un atrast citam citu.
Tai baismajā naktī stirnēns palika viens.
Veltīgi viņš sauca pēc palīdzības.
Veltīgi meklēja savu māti.
Cauru nakti un arī pēc tam daudzas naktis un dienas, kad negaiss jau bija norimis, stirnēns, nezaudēdams cerības, meklēja māti. Viņš izstaigāja simtiem taku un pārbrida simtiem strautu. Viņš apstaigāja simtiem noru. Viņš sastapa simtiem stirnu — taču viņa mātes starp tām nebija.
Stirnēns bez mitas staigāja ap savu mājvietu vecā cietokšņa piekājē, gar meža vīnogulājiem noaugušajiem mūriem. Viņš aizvien vēl gaidīja māti.
«Varbūt viņa vēl atgriezīsies?»
Taču māte neatgriezās. Pagāja dienas un naktis, un katra jauna diena, katra jauna nakts aiznesa sev līdz kādu drusciņu cerību. Veltīgi stirnēns gaidīja māti, veltīgi taujāja pēc viņas — neviens viņam neko nevarēja pateikt. Un viss, kas bija noticis ar stirnēna māti tai baismajā naktī, palika noslēpums. Noslēpums, ko būtu varējuši atklāt vienīgi kalni.