Stirnēna māte, tāpat kā visas mātes pasaulē, ne brīdi neizlaida savu lolojumu no acīm un nelika viņam mieru ar dažnedažādiem padomiem un pamācībām:

—    Neņem to mutē.

—   Neēd šo mērdēkli.

—   Neej pie ūdens — noslīksi.

—    Uzmanies! Skaties, kur ej!

Bija pavasaris, un viss bija gluži tāpat kā katru pavasari.

Brīžam nolīst silts lietus.

Brīžam pāri kalniem aizvēdī spirgts vējiņš.

Brīžam savelkas melni mākoņi un, zemu nogūluši pār zemi,

noliec egļu galotnes — tad sākas vētra. Tās brāzmās nodreb kalns no virsotnes līdz pamatnei, un nav neviena stūrīša, kur varētu justies mierīgi un droši. Vējš nežēlīgi lauž zarus un gāž kokus. Dārd pērkons, draudīgi plaiksnī zibeņi. Un visa dzīvā radība, ko mežā pārsteigusi vētra, trīc aiz šausmām. Meža iemītnieki paslē­pušies gaida, kamēr pāries draudošās briesmas, kas vienlīdz bīsta­mas gan asinskāram plēsoņam, gan dziedātājputniņam. Un tikai pēc tam, kad trakojošā stihija norimusi un mākoņspraugā atkal paveras saule, meža iemītnieki uzdrīkstas pabāzt laukā galvu no neskaitāmām alām, klinšu spraugām un citām paslēptuvēm, un pieklusušais kalns atkal atdzīvojas.

Par laimi, tai gadā vētras neuznāca bieži.

Daudz vairāk bija saulainu pavasara dienu, kad kalnus pieskandē jautras tērgas, bet mežu pilda reibinošas smaržas un līksme.