Stirnēns auga lielāks no dienas dienā un savā pirmajā pavasarī bija Joti laimīgs un jautrs. Un kā lai nebūtu! Māte pret viņu bija bezgala mīļa un gādāja kā mācēdama, lai viņas mazulim nekā netrūktu. Bet stirnēns vēl bija aplam liels nepraša un nevarēja atšķirt pat draugu no ienaidnieka. Viņš vēl nezināja, cik daudz briesmu viņam uzglūn uz katra soļa un kādi bargi likumi valda mežā. Par laimi, viņa māte bija ļoti gudra. Viņa pacietīgi mācīja gudrībā arī savu mazuli.
Vispirms viņam vajadzēja iemācīties savas cilts valodu — stirnu valodu. Taču ar to vēl nepietika. Viņam vajadzēja apgūt meža ierašas. Daudzbalsīgajā meža korī atšķirt pēc dzirdes četrkājainos un spārnotos iemītniekus. Nekļūdīgi pazīt spalgos putnu ķērcienus, kādi parasti atskan, tuvojoties bīstamiem un nevēlamiem viesiem. Tā stirnēns uzzināja, ka mežam ir savi sargi, — paslēpušies biezajā lapotnē, krūmos vai zālē, tie vērīgi seko visam, kas notiek apkaimē.
Pirmajās dienās, kad stirnēns vēl bija vārgs un nejaudāja atstāt savu mājokli vīnogulāju biezoknī, māte ne mirkli nerada mieru, ieklausīdamās ikvienā aizdomīgā skaņā. Piekodinājusi mazulim gulēt klusi un rātni, viņa vai ik brīdi gāja lūkoties, kas notiek tuvākajā apkārtnē, vai nezogas kāds ienaidnieks.