Reizēm viņa atgriezās nomierinājusies.
Reizēm atgriezās satraukta, un tad viņi abi, elpu aizturējuši, ilgi, ilgi gulēja, baidīdamies pakustēties, gaidīdami, kad briesmas būs garām.
Reizēm, kad ienaidnieks bija pienācis pārlieku tuvu, stirnu māte ķērās pie pēdējā izmisīgā līdzekļa. Viņa skaidri apzinājās — ja ienaidnieks atklās viņu mājvietu, viņas bezpalīdzīgajam mazulim, kas tik tikko bija iemācījies noturēties uz savām vēl nepaklausīgajām kājiņām, draudētu neglābjama bojā eja. Un viņa izšķīrās par drosmīgu soli — pati parādījās ienaidniekam un aizvilināja to iespējami tālāk no mājvietas. Riskēdama ar dzīvību, stirna uzsāka šo rotaļu ar nāvi. Un kalni kļuva par liecinieku šaušalīgai vajāšanai, kuras iznākumu neviens nevarēja paredzēt. Viss bija atkarīgs no tā, kurš būs izturīgāks un spēcīgāks — stirna vai viņas vajātāji. Visbiežāk tie bija vilki un lapsas. Reizēm lūši. Bet dažkārt klaiņojoši suņi.
Nav grūti iedomāties, ko izjuta mūsu mazulis, gaidīdams mātes atgriešanos.
Nabadziņš mira vai nost aiz bailēm. Un kā lai viņš nebaiļotos! Māte taču varēja vairs neatgriezties pie viņa. Bet varēja notikt arī kas cits. Kamēr māte bija prom, vecā cietokšņa drupās varēja uzklīst jauns ienaidnieks un aiznest neaizsargāto mazuli uz mežu. Un vēl daudz citu briesmīgu nelaimju varēja notikt ar stirnēnu,