kas bija palicis bez mātes.
Stirnēns bija aplam bailīgs. Viņu biedēja pat mazputniņa sadrebināto lapu čaboņa. Zāles švīkoņa, ko sacēla gliemezis, ķirzaka vai vabole. Stirnēnam šķita, ka viņa mājokli no visām pusēm aplenkuši asinskāri plēsoņas un visi tie grasās mesties viņam virsū. Un viņš gulēja, baidīdamies pakustēties vai pasaukt palīgā.
Viņš tikai viegli drebēja kā sausi meldri vējā.
Un klusītēm raudāja.
Tomēr viss beidzās laimīgi. Māte atgriezās pārguruši un noraizējusies. Taču, atradusi savu mīluli sveiku un veselu, viņa aizmirsa nogurumu, viņa aizmirsa visu pasauli un nodevās vienīgi savai mīlestībai.
Viņa ilgi un maigi apmīļoja savu mazuli.
Un nevarēja vien beigt viņu skūpstīt, bet stirnēns raudāja — tikai šoreiz nevis aiz bailēm, bet aiz laimes.
Ai, cik mīļa viņam māte!
Ai, cik laba viņam māte!
Stirnēns jau sen bija sapratis: ja māte ir līdzās, ar viņu nevar notikt nekas slikts, tas nemaz nav iespējams. Un nekādi viņš nevarēja aptvert, kāpēc citi zvēri neliek viņus mierā. Viņi taču itin nevienam nedara pāri. Mierīgi dzīvo savā mājīgajā miteklī un nevienu netraucē. Pie viņiem ciemos reizēm atlaižas sīki