putniņi un jautri tauriņi, tie uzsāk rotaļu ar mazuli, un arī viņam nav nekas pretī padraiskoties.
Tolaik mājoklī zem meža vīnogulājiem kopā ar stirnēnu dzīvoja arī viņa tēvs — stalts stirnāzis ar spēcīgiem un asiem ragiem. Taču savās mājās viņš izturējās kā ciemiņš un nebija diez cik laipns pret paša dēlu un viņa māti. Tēvs bieži nozuda uz ilgāku laiku — droši vien klaiņoja pa mežiem — un pārradās mājās dusmīgs un noguris. Un tūdaļ devās pie miera, neļaudams sevi traucēt un modināt. Tais retajos brīžos, kad tēvs pamodās labā garastāvoklī, mazulis steidzās pie viņa padraiskoties. Taču visas mazuļa izdarības, par kurām māte viņu apveltīja ar skūpstiem, tēvu atstāja vēsu un vienaldzīgu. Tikai retumis viņš uzmeta dēlam kādu laipnu mirkli, lai pārējā laikā nepievērstu tam nekādu uzmanību.
Viņi nodzīvoja kopā tikai neilgu laiku. Kādu dienu tēvs aizgāja un vairs nepārradās. Un stirnēns nekad neuzzināja, kur viņš nozudis. Vai nu tēvs bija aizklīdis uz tālām zemēm, vai arī viņu saplosījuši plēsīgi zvēri.
Kad mazulim kājas kļuva spēcīgākas un viņš iemācījās skraidīt un lēkāt, māte ņēma viņu līdz uz ganībām.
Viņi devās turp pievakarē, īsi pirms saulrieta, kad mežs bija kluss un pierimis.