— Tās ir atmiņas no mūsu kādreizējā krāšņuma, — teica Akte. — Pilsēta ir lepna uz to un greizsirdīgi to apsargā. Viņa līdzinās mātei, kas pazaudējusi savus labākos bērnus, tagad savu mīlu divkāršo pret tiem, kas vēl palikuši. Es gribu apšaubīt, vai tu esi pietiekami bagāts, Lūcij, lai šos drupu gabalus nopirktu.
— Nopirkt? — neaprakstāmi nicinoši atkārtoja Lūcija. — Kāpēc man jāpērk, ja man vajag tos vienkārši paņemt? Ja es tikai vēlos savā īpašumā šo marmoru, tad tas jau ir mans, ja arī visa Korinta pret to ķepurotos.
Spors saspieda sava kunga roku.
— Lai notiek, — tas turpināja, — ja skaistā Akte izsaka vēlēšanos, lai tad šīs drupas patur viņas tēvija.
— Es nesaprotu, kā tu vari pierakstīt sev un man tādu varu, Lūcij, bet tomēr es tev pateicos tikpat stipri. Atstāj mums šīs drupas, romieti! Nepapildini savu senču darbu, kas šajā zemē ienāca kā uzvarētāji, un kurā tu spēri kāju kā draugs. Ko pie viņiem uzskatīja par barbarismu, pie tevis to uzskatīs par svētuma zaimošanu.
— Esi bez rūpēm, meitenīt, — atbildēja Lūcijs. — Es sāku redzēt, ka Korintā var iegūt kaut ko skaistāku nekā šo Līsipa tēlu, kurš tomēr sastāv no nejūtīga marmora. Kad Parīds gāja uz Lakedemonu, viņš neveda vis sev līdzi kādu Atēnas vai Artemīdas statuju, bet gan Helēnu, skaistāko no visām spartietēm.