Kamēr jauneklis atgriezās uz kuģa, Akte soļoja pa priekšu, un kad viņi sasniedza stadionu, apstājās.

—    Tas ir cīņu lauks, — viņa teica Lūcijam. — Tas jau ir savests kārtībā un nokaisīts ar smiltīm, jo parīt te jāsākas spēlēm. Upes otrā krastā, šīs pīniju alejas galā, atrodas hipodroms, kur, kā tev droši vien ir zināms, otrajā dienā notiks ratu skriešanās. Beidzot, teātris atrodas ceļa pirmās puses augstumā uz pili. Tur cīnīsies par dziesmu godalgu. Bet pēc kuras tīkos Lūcijs?

—   Pēc visām trim, Akte.

—   Tu esi godkārīgs, jaunaiscilvēk!

—    Dieviem patīk skaitlis trīs, — piebilda Spors, kas abus bija pa­nācis, un tagad viņi turpināja ceļu skaistās, viesmīlīgās draudzenes vadībā. Taču pilsētas tuvumā Lūcijs atpalika un vēlreiz apstājās.

—    Kas tā ir par aku? — viņš jautāja. — Un kas tas ir par tēlu? Tie liekas vēl palikuši no Grieķijas ziedu laikiem.

—   Tā ir Pirenes aka, kuru šajā vietā nogalināja Artemijs, — paskai­droja Akte. — Bet kad dieviete redzēja mātes sāpes, viņa pārvērta sē­rojošo par avotu. Bet tēlu radīja Līsips, Feidija skolnieks.

—   Skaties taču, Spor, — jaunais cilvēks iesaucās, līras apgarots. — Skaties taču, kāds cēls līniju vijums, kāda izteiksme! Vai nav tiesa, tas attēloja Odiseja cīņu ar Penelopes preciniekiem? Ak, cik skaisti mirst šis ievainotais! Kā viņš grozās, kā cieš! Ievainojums atrodas tuvu pie sirds. Drusciņ tālāk uz augšu tas būtu ietaupījis viņam nāves agoniju. O, krietns mākslinieks bija šis tēlnieks, un viņš saprata savu mākslu! Es likšu šo marmoru aizvest uz Romu vai Neapoli. Tam jāgrezno manu ātriju. Es nekad vēl neesmu redzējis kādu cilvēku nobeidzoties tādās sāpēs.