— Tēv, - Akte iesāka, — te es atvedu viesi, ko mums sūta Ceiss. Es viņu sastapu, kad viņš nupat izkāpa no kuģa un piedāvāju viņam viesmīlību.
— Esi mīļi gaidīts, zeltbārdainais jaunaiscilvēk, — atbildēja Amikls un, ar vienu roku atvērdams durvis, otru stiepa pretī Lūcijam.
II
Kad Amikls bija atvēris vārtus abiem romiešiem, Lūcijs, Akte un viņas tēvs sēdēja triklīnijā pie klātā galda un nupat gatavojās mest kauliņus, kuram būt dzīru karalim. Sirmgalvis un meita šo godu piedāvāja svešiniekam, bet viņš, vai nu aiz māņticības vai godbijības, to noraidīja. Kauliņi tika atnesti, un vecais sadabūja biķeri. Viņam krita „Herkuless". Akte savukārt uzmeta „Ratus", bet kad biķeris pārgāja jaunā svcšnieka rokās, viņš to satvēra ar acīmredzamu nepacietību, ilgi kratīja, un tad ļāva, uzbudinājumā trīcēdams, ripot kauliņam uz galda. Un pār viņa lūpām izlauzās prieka sauciens, kad tas redzēja, ka viņam izdevies uzmest «Veneru", ar ko viņš pārspēja visus pārējos.
— Skaties, Spor, — viņš latīniski iesaucās. — Redzi, cik Dievs mums žēlīgs! Jupiters nekad neaizmirst, ka viņš ir manas cilts galva. Herkulesa, ratu un Veneras kauliņi! Vai var iedomāties laimīgāku sagadīšanos cilvēkam, kas domā piedalīties cīkstēšanās, braukšanas un dziedāšanas sacīkstēs? Katrā ziņā par pēdējo man ir laikam domāta divkārša godalga!