— Tu esi arī laimīgā dienā dzimis, — atbildēja puika. — Saule tev pieskārās, pirms tu paguvi pieskarties zemei. Kā vienmēr, tā arī šoreiz tu triumfēsi pār saviem pretiniekiem.
— Ā, — nopūzdamies iesaucās vecis, — kādreiz grieķu zemē bija laiki, kad netrūka uzvaras tīkotāju. Taču tas bija sen, kad Milons no Krotonas pītiskās spēlēs sešreiz tika kronēts kā uzvarētājs un kad atēnietis Alkibiads uz olimpiskām spēlēm sūtīja septiņus ratus un četri ieguva godalgas. Grieķu zeme reizē ar brīvību zaudēja savu mākslu un spēcīgumu, un kopš Cicerona Roma sūta šurp savus dēlus, lai atņemtu mums uzvaras palmas. Lai tevi sargā Ceiss, no kura, kā tu lielies, esi cēlies, jaunais cilvēk! Taču bez tā goda redzēt kādu savu līdzpilsoni iegūstam uzvaru, es nevaru iedomāties lielāku prieku, par to, ja liktenis būtu arī laipns pret manu viesi. Tad nes pagaidām puķu vainagu, bērns, kamēr to apmainīs pret lauru vainagu.
Akte aizgāja, bet tūlīt atgriezās atpakaļ ar vainagiem. Miršu un safrā-
i
na vainagu viņa piedāvāja Lūcijam, efeju — tēvam, bet sev galvā uzlika rožu un liliju pinumu. Pēc tam parādījās jauns vergs ar lielākiem vainagiem, kurus visi uzkāra kaklā. Tad Akte nosēdās pa labi, bet Lūcijs dabūja goda vietu. Starp abiem stāvēja vecais un dāvāja dieviem dzēriena upuri, lai pēc tam noskaitītu lūgšanu. Tikai tad viņš izstiepās uz polsterētā sēdekļa un vērsās pie jaunā romieša, teikdams: