— Tu redzi, mans dēls, ka mēs cienām dzejnieku priekšrakstus, jo viens no tiem teic, ka galdabiedru skaits nedrīkst būt mazāks par grāciju skaitu, bet tāpat nedrīkst pārsniegt arī mūzu skaitu. Vergi, šurp ēdienus!
Tika ienesta skaisti greznota paplāte. Sulaiņi stāvēja, gaidīdami mazāko mājienu. Spors notupās pie sava pavēlnieka kājām, dodams garos matus roku tīrīšanai, un griezējs uzsāka savu darbību.
Kad galdā tika pasniegts otrais ēdiens un pusdienotāju ēstgriba bija jau kaut cik apmierināta, sirmgalvis paskatījās uz savu viesi, un, kādu bridi aplūkojis viņu vecuma labvēlībā, jo viesa skaistais stāvs papildinājās ar gaišiem matiem un zeltaini mirdzošu bārdu, kas izskatījās diezgan savādi, teica:
— Vai tu nāc no Romas?
— Jā, manu tēv, — atbildēja jaunais cilvēks.
— Taisni?
— Es biju iegriezies Ostijā.
— Vai dievi vēl arvien ir labvēlīgi dievišķīgajam ķeizaram un viņa mātei?
— Pastāvīgi.
— Vai ķeizars plāno vēl kādu karagājienu?
— Pašlaik pret viņu nav sacēlusies neviena tauta. Ķeizars, kā jau pasaules kungs, dāvāja tām mieru, lai atkal varētu uzziedēt māksla. Viņš aiztaisīja ciet Janusa templi un rokās paņēma liru, lai pateiktos dieviem.
— Uņ viņš nebaidās, ka citi viņa vietā valda, kamēr viņš dzied?