—   Ā, — Lūcijs savilka uzacis. — Vai tad Grieķijā domā, ka ķeizars ir kāds bērns?

—   Tā ne, bet ir bažas, ka viņš pārāk ilgi gaida, kamēr parādās kā

vīrs.

—   Es domāju, ka viņš uzvilka vīrišķības togu, apglabājot Britāniku.

—   Britāniks bija jau sen iepriekš no Agripa notiesāts uz nāvi.

—   Noteikti, bet Cēzars viņu nonāvēja, es jums varu to apgalvot. Vai nav tiesa, Spor?

Puika smaidīdams pacēla galvu.

—   Tātad viņš noslepkavoja paša brāli? — izbijusies iesaucās Akte.

—   Viņš tam sagādāja nāvi, ko māte bija domājusi. Ja tu to nezini, meitenīt, tad jautā tēvam, kas šķiet tādas lietas labi pārzina. Mesalla piesūtīja kareivi, lai tas nonāvētu Nēronu šūpulī. Bet kad vīrs gribējis durt, no bērna gultas pacēlušās divas čūskas un centūrijs pārbijies aiz­bēga. Ne, tēv, nebaidies, Nerons nav bestija kā Klaudijs, āksts kā Ka- ligula, gļēvulis kā Tibērijs, komediants kā Augusts.

—   Uzmanies, dēls, — brīdināja izbijies vecais vīrs, — ka nesakaitini dievus!

—   Pie Herkulesa, tic gan ir skaisti dievi, ja mēs viņus sadusmojam, runādami patiesību! — iesaucās Lūcijs.

Šim zaimojošam izsaucienam sekoja dziļš klusums. Izbrīnījušies Amikls un Akte skatījās uz savu viesi, un saruna vēl nebija atsākusies, kad ienāca vergs un paziņoja, ka ārā gaida prokonsula Kneja Lentula sulainis. Tad sirmgalvis jautāja, pie kā tam ir uzdevums: pie viņa vai viņa viesa. Tā kā vergs to nevarēja pateikt, viņš ieveda liktoru iekšā.