Tas nāca svešinieka dēļ; prokonsuls esot uzzinājis par kuģa ierašanos ostā un uzzinājis, ka īpašnieks gribot piedalīties sacīkstēs. Tāpēc viņš uzaicina ierakstīt vārdu prefektu pilī dalībnieku listē un norādīt, pēc kādas no trim godalgām viņš tīko. Sirmgalvis un Akte bija piecēlušies, lai noklausītos prokonsula vēsti, Lūcijs turpretī palika guļam.
Kad liktors savu uzdevumu bija izpildījis, Lūcijs izvilka no kabatas ar vasku nosmērētu ziloņkaula tāfeliti, uzrakstīja ar irbuli dažus vārdus un pasniedza ziņnesim, pavēlēdams aiznest Lentulam. Pārsteigtais liktors vēl vilcinājās, bet kad Lūcijs viņam ar cēlu žestu pamāja, viņš palocījās un aizgāja.
Pēc tam Lūcijs sasita plaukstas, lai piesauktu savu vergu, pasniedza viņam biķeri, kuru dzēriendevējs piepildīja, un izdzēra to uz viesu drauga un viņa meitas veselību. Atlikušo viņš atsāja Sporām.
— Jaunaiscilvēk, — sirmgalvis atkal pārtrauca klusumu, — tu sevi sauc par romieti, un tomēr es gribētu apšaubīt, ka tu tas esi. Ja tu būtu dzīvojis ķeizara pilsētā, tu būtu labāk iemācījies uzklausīt ķeizara vietnieka pavēles. Prokonsuls tev pavēl kā neaprobežots kungs, kā Klaudijs Nerons Romā.
— Vai tu esi aizmirsis, ka dzīru sākumā dievi man piešķīra tādu godu kā ķeizaram? Vai tu esi kādreiz redzējis, ka pats karalis nokāptu no troņa, lai noliektos prokonsula pavēļu priekšā?