—   Tātad tu liedzies tās izpildīt? — apmulsusi iesaucās Akte.

—    Nē taču, bet es uzrakstīju Lentulam, ka viņš var nākt pie manis, ja grib zināt manu vārdu un kālab es šurp esmu nācis.

—   Un tu tici, ka viņš nāks šurp? — iesaucās sirmgalvis.

—   Bez šaubām.

—   Šurp, uz manām mājām?

—   Vai tu nedzirdi? — jautāja Lūcijs.

—   Jā, kas tad tur ir?

—    Viņš taču jau ir šeit un klauvē pie durvīm. Es pazīstu liktoru žagaru saiņa troksni. Laid viņu iekšā, tēv, un tad ej projām!

Sirmgalvis un meita piecēlās un plaši atvēra durvis. Lūcija palika gu­ļot. Viņš nebija vīlies. Lentuls bija atnācis, un viņa sviedriem pārklātā seja rādīja, cik ļoti viņš bija steidzies paklausīt svešā uzaicinājumam. Uz­budināts un steidzīgs, viņš jautāja pēc cēlā Lūcija, un kad viņam norādīja istabu, viņš noģērba togu un iegāja trikllnijā, kura durvis pēc viņa aiz­vērās, savu liktoru apsardzībā.

Neviens neuzzināja, kas notika šīs satikšanās laikā. Tikai pēc ceturt­daļstundas prokonsuls atvadījās, un Lūcijs peristilā atkal sastapa Amiklu un Akti, kas tur staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija mieriga un viņš smaidīja.