— Mani sauc Akte, — nosarkdama atbildēja meitene.
— Akte, — vecākais no abiem atkārtoja, — vai tu dzirdēji, Spor? Tā atkal ir laba zīme, jo akte nozīmē krastu. Tā vien liekas, ka grieķu zeme mani gaida, lai kronētu.
— Vai tu par to brīnies, Lūcij? — atbildēja jauneklis. — Vai tas jau sen nebija noteikts?
— Ja es nemaldos, — bažīgi atsāka meitene, — tu tātad esi nācis, lai piedalītos sacīkstēs par prokonsula izsludināto godalgu.
— Tev, liekas, uzminēšanas māksla tādā pat mērā pazīstama, cik tu esi skaista, — teica Lūcijs.
— Droši vien tev ir radinieki pilsētā?
— Ne, mani radinieki dzīvo Romā.
— Tad varbūt kāds draugs?
— Manu vienīgo draugu tu te redzi, un arī viņš Korintā ir svešinieks.
— Arī pazīstamu nav?
— Arī to nav.
— Tad mūsu māja ir pietiekami liela, un mans tēvs ir ļoti viesmīlīgs, — turpināja jaunā meitene. — Vai Lūcijs mūs pagodinās? Mēs lūgsim Kas- toru un Polluku būt laipniem pret viņu.
— Un tu, vai tu neesi viņu māsa Helēna, jauno meitenīt? — smaidīdams atbildēja Lūcijs. — Viņa mēdza peldēties avotā, kas iztek netālu no šejienes. Tā ūdenim droši vien piemīt spēks pagarināt dzīvi un dāvāt mūžīgu skaistumu. Venera šo noslēpumu varēja uzticēt Parisam, bet viņš to savukārt tev. Un, ja tas Hā ir, tad ved mani pie šā avota, skaistā Akte, jo kolīdz es tevi ieraudzīju, es vēlos tāpat mūžīgi dzīvot, lai visas dienas vārētu priecāties par tavu jauko izskatu.