—  O, es neesmu dieviete, — atbildēja Akte. — Helēnas avotam nav nevienas tās īpašības, par kurām tu runā. Bet vispār tu nemaldies, jo tikai dažus soļus no šejienes tā ūdens no augstas klints gāžas jūrā.

—   Un templis, kas tur paceļas, ir svētajam Poseidonam?

—  Jā, un šis ceļš ar pīnijām gar malām ved uz stadionu. Stāsta — kādreiz pie katra koka pacēlās statuja, bet Mummijs tās lika aizvest, un savu kādreizējo dzimteni tas uz visiem laikiem apmainīja pret jūsējo.

Un smiedamās viņa turpināja:

—  Ja tu gribi iet pa šo ceļu, Lūcij, tas tevi aizvedīs pie mana tēva.

—  Ko tu saki par šo ielūgumu, Spor? - jautāja jaunais vīrietis, pie otra vērsdamies latīņu valodā.

—   Ka viņa ir atkal viens pierādījums par laimes labvēlību, kas tev nāk pretī!

—    Nu, tad uzticēsimies viņai vēlreiz, jo nekad viņa nav tuvojusies man mīlīgākā un aizgrābj ošākā veidā kā tagad.

Un uzsākdams atkal joniešu valodā, kuru pilnīgi pārvaldīja, viņš teica:

—   Tad ved mūs, meitenīti Mēs esam gatavi tev sekot. Bet tu, Spor, pavēli Lībekam, ka viņam jāsargā Fēbe.