— Luk, Melno Karalis un Melno Karaliene, — Alise čukstēja (jo bažījās, ka neizbiedē tos), — un, lūk, Balto Karalis un Balto Karaliene sēž uz pelnu lāpstiņas malas, zem rokas pastaigājas divi laidņi… Domāju, ka tie nedzird mani, — viņa sprieda, noliekdama galvu vēl zemāk, — un esmu gandrīz pārliecināta, ka neredz mani. Es jūtos tā, it kā būtu kļuvusi neredzama …
Pēkšņi aizmugurē uz galda kaut kas iepīkstējās, un Alise pagrieza galvu tieši tanī mirklī, kad Balto Bandinieks nokrita augšpēdu un sāka spārdīties; viņa ar lielu izbrīnu vēroja, kas vēl atgadīsies.
— Tā ir mana bērna balss! — iesaucās Balto Karaliene un drāzās Karalim garām tik spēji, ka pagrūda to, un tas iekrita pelnos. — Mana burvīgā Lilija! Mana karaliskā minkiņa! — Karaliene izmisīgi pūlējās uzrāpties augšā pa kamīna režģi.
— Karaliska brēka par neko! — noteica Karalis, berzēdams sasisto degunu. Viņam bija visas tiesības justies mazliet aizvainotam, jo viņš bija novārtījies pelnos no galvas līdz kājām.
Alise vēlējās vienmēr visiem palīdzēt, tin, tā kā mazā nabaga Lilija kliedza, ka vai gals klāt, viņa piesteidzās, paņēma Karalieni un nolika uz galda līdzās mazajai trokšņotājai.
Karaliene elsdama pūzdama apsēdās; no spējā ceļojuma pa gaisu viņa bija gluži bez elpas un, klusējot apskāvusi savu mazo Liliju, krietnu brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Nedaudz atguvusies, viņa uzsauca Balto Karalim, kas saīdzis sēdēja pelnos: