—         Sargieties vul­kāna!

—          Kāda vulkā­na? — jautāja Kara­lis, bažīgi skatīda­mies ugunī, šķiet, do­mādams, it kā tieši tur varētu atrasties vulkāns.

—          Mani uzpūta gaisā, — izdvesa Ka­raliene, joprojām cī­nīdamās ar elpas trūkumu. — Dodieties augšā … parasta veidā … Sargieties, ka jūs neuzpūš gaisa!

Alise vēroja, kā Balto Karalis spraisli pēc spraiš|a rāpjas augšā, līdz-beidzot teica:.

—   Tādā veidā jus stundām ilgi rāpsieties, līdz nokļūsit uz galda. Es labāk jums palīdzēšu, vai drīkst?

Taču Karalis sacīto nemaz neievēroja, bija skaidrs, ka viņš Alisi ne dzird, ne redz.

Alise ļoti saudzīgi paņēma Karali plaukstā un ceļa augšā daudz lēnāk nekā Karalieni, kura pēc š! ceļojuma bija bez elpas. Bet, pirms viņa Karali nolika uz galda, viņ^ iedomājās to mazlietiņ no­purināt, jo tas bija novārtījies pelnos.

Vēlāk viņa stāstīja, ka nekad mūžā nebija re­dzējusi-tādu sejas izteiksmi, kāda bija Karalim, kad neredzama roka to satvēsa, pacēla gaisā un papurināja; Karalis bija tā pārbijies, ka ne pa­kliegt nevarēja, viņa acis un mute pletās aizvien lielākas un lielākas un kļuva apaļakas un apa­ļākas, un Alise par to smējās tik sirsnīgi, ka viņas roka no smiekliem raustījās, un viņa gan­drīz nometa Karali uz grīdas.