ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri. Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri.
Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamās, kā tur nokļuvusi. Un, patiesi, spogulis sāka gaist kā sudrabaina dūmaka.
Nākamajā mirklī Alise jau atradās aiz spoguja un klusi nolēca uz grīdas Aizspogulijas istabā. Vispirms viņa gribēja noskaidrot, vai kamīns kuras, un |oti priecājās,.ieraugot īstu kamīnu, kurā sprēgā uguns tikpat spoži kā tanī, kas palika spoguja viņā pusē. «Te man būs tikpat silti kā mūsu
vecajā istabā,» Alise nodomāja, «patiesībā — vēl siltāk, jo te mani neviens nedzīs nost no kamīna. Ai, tas gan būs joks, kad mani caur spoguli redzēs, bet klāt man netiks!»
Tad viņa palūkojās apkārt un ievēroja, ka tās lietas, kuras bija redzamas vecajā istabā, izskatās gluži parastas un neinteresantas, bet dažas izskatās pavisam citādas. Piemēram, portreti pie sienas kamīnam līdzās izskatās kā dzīvi, pulkstenim uz kamīna dzegas (spogulī, saprotiet, var redzēt vienīgi tā mugurpusi) uzradusies maza vecīša seja, kas smīn par Alisi.
«Sī istaba nav tik uzposta kā tā otra,» Alise nodomāja, ieraugot vairākas Šaha. figūras pie kamīna pelnos, bet jau nākamajā mirklī, pārsteigumā iesaukusies: «Vai!» — viņa notupās četrrāpus un apbrīnoja šaha figūras. Tās pastaigājās pa pāriem.