— Ak, lūdzu, nešķobiet tā seju! — viņa iesaucās, gluži piemirsusi, ka Karalis nevar viņu dzirdēt. — Man tā jāsmejas, ka nevaru jūs noturēt! Un nepletiet muti tik plati. Tanī sabirs pelni. Tā, nu būs labi, — viņa teica, noglauzdama Karalim galvu un |oti rūpīgi nolikdama to uz galda līdzās Karalienei.
Karalis tūdaļ nokrita atmuguriski un palika nekustīgi guļam; Alise bija nobažījusies par to, ko izdarījusi, un meklēja istabā ūdeni, ar ko apslacīt Karali. Taču viņa atrada vienīgi tintes pudeli; un, kad viņa atgriezās ar tintes pudeli rokā pie Karaļa, tas jau bija atžilbis un bailīgi sačukstējās ar Karalieni, bet tik klusi, ka Alise tikko varēja sadzirdēt.
Karalis čukstēja:
— Es jums saku, mana dārgā, es sastingu līdz pat ūsu galiem.
Un Karaliene atbildēja:
— Bet jums taču ūsu nemaz nav.
— Ārprāts, — Karalis turpināja, — to es nemūžam, nemūžam neaizmirsīšu.
' — Noteikti aizmirsīsit, — atteica Karaliene, — ja tūdaļ to visu nepierakstīsit.
Alise ar lielu interesi noskatījās, kā. Karalis izņem no kabatas milzīgu piezīmju grāmatu un sāk rakstīt. Pēkšņi Alisei kaut kas iešāvās prātā — viņa satvēra zīmuļa galu, kas rēgojās Karalim pār plecu, un rakstīja Kara|a vietā.