Lūk, kādu dzejoli Alise izlasīja..

RIFKARĪLIS

Krēslojās. Slipigie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdīgi šķila cītari

Kā zaļi tupuči tālē.

Bīsties Rifkariļa, mans dēls!

Viņš ir briesmogs no pekles!

Krūmos kašņājas maitas putns cēls,

šausmonigs blanditeklis.

Viņš ņēma vairogu, zobenu, draugs,

Pilns varonības lidz malām,

Un gāja turpu, kur tumtumkoks aug,

Uz otru pasaules galu.

Tur tas zem koka nostājās skaists

Un ilgi gaidīja, protams.

Līdz Rifkarilis briesmīgais

Surp laidās burbuļodams.

Viens, divi, trīs!

Un dūmi kūp,

Un zobens šņāc caur liesmām,

Un galva krāc, un galva drūp,

Un gals ir visām briesmām.

Ak, Rifkariļa pieveicēj,

Nu nāc pie manas krūts,

Urā, mans varoni, hei, hei,

Un savus laurus plūc!

Krēslojās. Slipigie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdigi šķita citari

Kā zaļi tupuči tālē.

—    Izklausās ļoti jauki, — beigusi lasīt, Alise noteica, — tikai diezgan pagrūti kaut ko saprast! (Atklāti sakot, Alisei nepatika atzīties pat sev, ka viņa nesaprot itin nekā.) Šķiet, dzejolis izraisījis manā galvā daudz domu … vienīgi es nezinu — kādas! Taču skaidrs ir tikai tas: kādam gals ir klāt.