«Vai! Jāpasteidzas,» Alise nodomāja, pielek- dama kājās, «citādi man būs jāatgriežas atpakaļ un es nepagūšu apskatīt visu Aizspoguliju. Vispirms palūkosimies, kāds šeit izskatās dārzs!»
Nākamajā mirklī viņa jau bija laukā no istabas un skrēja lejā pa kāpnēm — tieši par skriešanu to nevarētu saukt, drīzāk tas bija izgudrojums. Alise sprieda, kā ātri un ērti pārvietoties lejup pa kāpnēm. Ar pirkstu galiem turēdamās pie margām, viņa viegli laidā^ lejup, ar kājām pakāpienus nemaz neskardama; tā viņa izlidoja arī caur vestibilu un tādā pašā*veidā būtu izlidinājusies laukā pa durvīm, ja nebūtu aizķērusies aiz durvju stenderes. No šī garā lidojuma pa gaisu Alisei mazliet apreiba galva, tāpēc viņa jutās itin priecīga, ka nostājusies atkal uz zemes un pārvietojas kā parasti.
II nodaļa* RUNĀJOŠO PUĶU DĀRZS
— Dārzs būtu daudz labāk pārredzams, — Alise pie sevis sacīja, — ja es varētu nokļūt tai uzkalnā; lūk — taciņa, pa kuru var aiziet tieši līdz kalna galam. Nē… izrādās, ka nevar (nogājusi krietnu gabalu pa līčloču celiņu, Alise secināja), tomēr… varbūt — beidzot varēs. Cik brīnumaini šī taciņa vijas! Tā drīzāk izskatās pēc korķviļķa, nevis pēc taciņas! Aiz ši pagrieziena, es domāju, noteikti būs kalna gals. Nē, nav vis! Sī taka ved tieši atpakaļ uz māju. Jā-ā … jāmeklē kāds cits ceļš.