Un tā Alise darīja: viņa gāja lejup un augšup, izstaigāja līkumu līkumus, bet, lai ietu kurp iedama, ikreiz nonāca atpakaļ pie mājas. Reiz, milzīgā ātrumā skrienot no līkuma ārā, viņa uz- drāzās pat mājai virsū, jo nepaguva apstāties.
— Iekšā es vēl neiešu, — Alise, skatīdamās uz māju, sacīja, iztēlodama, it kā māja būtu ko iebildusi, — par to nevar būt ne runas. Zinu jau, man jāatgriežas atpakaļ spogulim cauri vecajā istabā, un tad visiem maniem piedzīvojumiem., beigas!
Viņa uzgrieza mājai muguru un apņēmīgi devās atkal pa taku uz priekšu, cieši nolēmusi iet tikai taisni vien, kamēr nonāks pašā kalnā. Kādu laiku ce|ojums noritēja lieliski, un Alise sev sacīja: «Šoreiz es patiešām nokļūšu kalnā…» — bet te pēkšņi taciņa sagriezās, pat sagrīļojās (tā Alise vēlāk stāstīja), un nākamajā mirklī viņa atkal atradās mājas priekšā.
— Kaut kas traks! —viņa izsaucās. — Es nekad neesmu sastapusi tādu māju, kas kļūst par mūžīgu aizšķērsli! Nekad!
Uzkalns bija ļoti skaidri saskatāms, nekas cits neatlika kā atkal doties ceļā. Šoreiz Alise nonāca pie lielas puķu dobes, gar kuras malām auga pīpenes, bet pašā vidu — vītols.
— O-o, Ķeizarkroni! — Alise iesaucās, uzrunādama vienu ziedu, kas līgani šūpojās vējā. — Es vēlos, kaut tu spētu runāt!