Alise kādas pāris reizes aptina dziju Katijai ap kaklu, lai paraudzītos, kā viņai tas piestāv; kaķēns uzsāka ķepuroties, kamols noripoja uz grīdas, un krietna dala tinuma atkal izrisa.
— Zini, Katij, kad es ieraudzīju, ko tu esi izstrādājusi, es tā sadusmojos, — Alise sacīja, atkal ērti iekārtodamās krēslā, — ka gandrīz gribēju atvērt logu un izlikt tevi sniegā! Un tu
būtu to pelnījusi, mazā, mī|ā nebēdne. Netaisno- jies! Nepārtrauc, kad es runāju! — viņa rājās, piedraudēdama ar pirkstu. — Es uzskaitīšu visus tavus grēkus. Pirmkārt, tu divas reizes ieņaukstē- jies, kad Dina šorīt mazgāja tev purniņu. Nemēģini tagad liegties, Katij, es visu dzirdēju. Ne- murrā man pretī! — (Alise iztēlojās, it kā kaķēns būtu kaut ko iebildis.) — Vai Dina ar ķepu trāpīja tev pa actiņu? Ja, bet tā ir tapa vaina, kam turēji acis vaļā, būtu aizvērusi, tas neatgadītos. Nemaz nemēģini taisnoties, bet tagad klausies! Otrkārt, tu raustīji Sniegpūku aiz astes, kad es liku tai priekšā bļodiņu ar pienu! Vai tu biji izslāpusi, ko? Kā tu varēji zināt, ka Sniegpūka nav izslāpusi? Treškārt, tiklīdz es tevi neuzmanu, tu ritini va|ā manu kamolu! • Lūk, trīs tavi grēki, 'Katij, un vēl ne par vienu tu neesi saņēmusi sodu.