Zini, es krāju sodus par visiem taviem nedarbiem uz nākamo trešdienu … Bet ja nu tiktu krāti sodi par maniem nedarbiem? — Alise sacīja vairāk pati sev nekā kaķēnam. — Kas gan notiktu gada beigās? Mani laikam aizsūtītu uz cietumu, kad būtu pienākusi sodu saņemšanas diena. Bet, ja nu par katru nedarbu, pieņemsim, es paliktu bez pus­dienām, tad nelaimīgajā sodu dienā man nedotu uzreiz piecdesmit pusdienu! Ai! Pret to es sevišķi neiebilstu — tāds daudzums! Es labāk iztieku bez šīm pusdienām nekā visas ēdu!

Katij, vai tu dzirdi, kā sniegs krīt pret rūti? Cik jauka un maiga skaņa! It kā ārpusē kāds skūpstītu logu. Man gribētos zināt, vai sniegs mii kokus un laukus, ja viņš skūpsta tos tik maigi? Un pēc tam pārsedz ar baltu, vatētu segu un var­būt saka: «Čučiet, mīļie, kamēr atkal atnāks vasara.» Un, kad atnāk vasara, tie atmostas, ietērpjas zaļumā un danco, kad vien vējš uzpūš.

Ai, Katij, cik tas ir skaisti! — Alise iesaucās un nometa kamolu, lai paplaukŠķinātu. — Es vēlos, kaut tā būtu īstenībā! Patiešam, rudenī, kad lapas nodzeltē, meži izskatās miegaini.

—    Katij, vai tu māki spēlēt šahu? Nesmaidi, mī|ā, es jautāju pavisam nopietni. Jo, kad mēs nesen spēlējām, tu tik nopietni skatījies, it kā visu saprastu, un, kad es iesaucos: «Šahs!» — tu sāki murrāt! Jā, tas bija pirmklasīgs šahs, Katij, un es patiešām būtu varējusi uzvarēt, ja negadītos tas nejaukais zirdziņš, kas ciku-caku ielīda starp maniem kauliņiem. Katij mīļā, iedomāsimies, ka …