Un tieši tagad es gribu jums pastāstīt, ka pusi no saviem vēlējumiem Alise iesāka ar savu iemīļoto teicienu: «Iedomāsimies, ka … .» Iepriekšēja dienā Alisei iznāca pamatīgas domstarpības ar māsu tikai tāpēc, ka Alise ierosināja: «Iedomāsimies, ka mēs esam karaļi un karalienes!» Bet māsa, vienmēr gribēdama būt ļoti noteikta, iebilda, ka tas nav iespējams, jo viņas ir tikai divas, un tad Alise, beigu beigās samierinādamās, sacīja: «Nu labi, tu vari būt viena no šīm personām, bet es būšu visas pārējās.» Reiz viņa pārbiedēja savu auklīti, iebļaudama viņai ausī: «Iedomāsimies, ka es esmu izsalkusi hiēna un tu esi kauls!»
Taču atgriezīsimies pie Alises sarunas ar kaķēnu.
— Iedomāsimies, Katij, ka tu esi Melno Karaliene. Vai zini, man šķiet, ja tu apsēstos uz pakaļ- ķepām un sakrustotu priekšķepas, tu izskatītos ka īsta karaliene! Mīļā, nu pamēģini taču!
Un Alise paņēma no šaha galdiņa Melno Karalieni un nolika kaķēna priekšā kā paraugu, kas jāatdarina; taču no pasākuma nekas prātīgs neiznāca galvenokārt tāpēc, Alise secināja, ka mazais kaķēns nevēlējās, kā nakas, salikt priekšķepas. Lai kaķēnu sodītu, Alise pacēla to pie spoguļa un parādīja, cik īdzīgs tas izskatās.
.— Un, ja tu nelabosies tūlīt pat, — viņa piebilda, — es tevi izlikšu caur spoguli Aizspoguli- jas mājā. Kā tas tev patiks?