Klau, ja tu uzmanīgi klausīsies, Katij, un nerunāsi tik daudz, es pastāstīšu tev visu, ko domāju par māju Aizspogulijā. Vispirms tur caur spoguli redzama istaba, kas izskatās gluži tāda pati kā mūsu viesistaba, tikai priekšmeti tur izvietoti otrādi. Kad pakāpjos uz krēsla, es varu redzēt visu, tikai ne to stūrīti aiz kamīna. Ai! Bet kā es vēlētos redzēt tieši to stūrīti! Un es ļoti, ļoti gribētu zināt, vai ziemā tur arī kurina kamīnu; to, redzat, var pateikt tad, kad mūsu kamīnā kuras uguns, jo tad uguns redzama arī tanī istabā, bet varbūt tur tikai blēdās, lai mēs te domātu, ka arī tur kuras kamīns. Un vēl — turienes grāmatas arī ir līdzīgas mūsējām, tikai vārdi rakstīti ačgārni. To es zinu, jo reiz biju pielikusi pie spoguļa mūsu grāmatu, un tad arī tur bija pielikta grāmata.
— Kā tev patiktu dzīvot Aizspogulijas mājā, Katij? Nez vai tur tu dabūtu pieniņu? Varbūt Aizspogulijā piens nav dzerams. Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ 110 Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču iālāk, zini, tas var būt pavisam citāds. Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Ai! tur noteikti ir daudz jauku mantu! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies,