LEJUP PA TRUŠA ALU
Alisei bija apnicis sēdēt māsai blakus upmalā un nekā nedarīt; pāris reižu viņa ielūkojās grāmatā, kuru māsa lasīja, bet tajā nebija ne bilžu, ne sarunu, un Alise nodomāja — kāds gan labums no grāmatas, ja tajā nav ne bilžu, ne arī sarunu.
Viņa prātoja (cik nu vien sakarīgi spēja, jo tveicīgā diena bija padarījusi viņu miegainu un gurdu), vai būtu vērts celties augšā un saplūkt margrietiņas, lai novītu vainadziņu, kad pēkšņi viņai tieši garām paskrēja balts trusis ar sarkanām acīm.
Nekas tik sevišķs tas nebija, tāpat kā Alisei nešķita nekas tik neparasts, ka Trusis pie sevis murmina: «Ak vai! Ak vai! Kaut es nenokavētu!» (Tikai vēlāk, visu apsverot, viņa nodomāja, ka te gan būtu vajadzējis brīnīties, bet tobrīd viss likās gluži dabiski.) Taču, kad Trusis ar ierastu kustību izvilka no vestes kabatas pulksteni, paskatījās tajā un aizsteidzās tālāk, Alise pielēca kājās, jo viņai iešāvās prātā, ka nekad agrāk viņa nebija redzējusi trusi ar vestes kabatu un vēl pulksteni, ko velk no kabatas ārā, un, no ziņkāres vai pušu plīsdama, drāzās pāri pļavai Trusim pakaļ un laikus paguva vēl ievērot, ka tas pazūd lielā alā pie dzīvžoga.
Alise nekavējoties metās Trusim pa pēdām, nemaz nepadomājusi, vai kādreiz no alas varēs izkļūt ārā.