Alise drazas pāri pļavai Trusim pakal.
Kādu gabalu Truša ala kā tunelis virzījās tieši uz priekšu, tad pēkšņi nogriezās lejup tik pēkšņi, ka Alisei vairs nebija laika domāt par apstāšanos, jo viņa krita lejup it kā bezgalīgi dziļā akā.
Vai nu aka bija ļoti dziļa, vai arī Alise krita ļoti lēni, jo viņa paguva gan apskatīt apkārtni, gan pagudrot, kas varētu notikt tālāk. Vispirms Alise centās palūkoties lejup, lai zinātu, kur nokļūs, taču bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu; tad viņa uzmeta acis akas sienām un pamanīja, ka te viscaur izvietoti trauku skapīši un grāmatplaukti, šur tur pie sienām uz vadžiem karājās kartes un gleznas. Krītot lejup, Alise no kāda plaukta paņēma trauku ar uzrakstu APELSĪNU MARMELĀDE, taču, viņai par lielu vilšanos, ievārījumu trauks bija tukšs; viņa baidījās mest to zemē, lai kādu tur, lejā, nenosistu, tāpēc, garām krītot, pamanījās ielikt tukšo trauku vienā no skapīšiem.
«Jā,» Alise pie sevis prātoja, «pēc tāda kritiena kā šis kūleņot lejup pa kāpnēm ir tīrais nieks! Nu gan mani mājās uzskatīs par drosmīgu! Ak, es neteiktu ne vārda, pat ja kādu dienu nokristu no mājas jumta!» (Tā patiešām varēja notikt.)
Lejup, lejup, lejup… Vai tiešām šis kritiens nekad nebeigsies?
— Interesanti zināt, cik jūdžu[1] pa šo laiku esmu nolidojusi? — Alise skaļi sacīja.