Sai pēcpusdienā zeltainā Mēs bezrūpīgi slīdam Ar airiem rokās mazajās Un straumes palīdzību, Nu ļausim rokām mazajām Sai braucienā mūs bīdīt.

Trīs cietsirdes! Kā stundā šai, Kad sapņaini mēs topam, Lai es jums stāstu pasaku? Ne spalvas trīsu nesastopam, Bet ko var viena vārga balss Pret trijām mēlēm kopā?

—   Var sākt! — tā nepacietīgi Teic Pirmā pavēlniece.

—   Tas viss būs tikai muļķības! Tāds Otrai smīniņš niecīgs, Bet Trešā iekšā pasakā

Ik bridi jaukties tiecas.

Tad pēkšņi klusums iestājas Un sapņu bērnam pakaļ Tās dodas Brīnumzemē, Ar zvēriem runājas uz takas, Bet notic laikam tik pa pusei, Ka taisnība, ko saku.

Kad garais stāsts ir izsūcis

Manas iztēles aku sausu.

Tad gribas sānis novirzīt

Jau savas domas gausās:

«Bet tālāk nākamreiz!» — «Ir nākamreize!»

Un atkal viņas klausās.

Sī pasaka par Brīnumzemi

Tā šoreiz ari radās:

Top gadījumi cits pēc cita,

Un notikumi gadās.

Var mājup kuģot komanda,

Kas jautro kuģi vada.

Nu, Alise! Ņem bērnišķīgo stāstu, Ar maigu roku noliec zālē, Kur kopā vijas bērna sapņi Ar atmiņdiegu bālo, Kā ceļinieks vītušu vainagu, Ko nopinis zemē tālā.1

Dzejas rindas atdzejojusi D. Dreika.

I NODAĻA