— Man vajadzētu atrasties kaut kur zemes centra tuvumā. Pagaidiet, man liekas, tas varētu būt četri tūkstoši jūdžu dzi­ļumā. (Kā redzat, vienu otru gudrību Alise skolā bija iemācījusies, un, kaut arī nebija īstā reize, lai paspī­dētu ar savām zināšanām, jo neviens taču viņā ne­klausījās, tomēr atkārtošana nav peļama.) Jā, tas nu bulu par attālumu, bet man gribētos zināt, kādos pla­tuma un garuma grādos es atrodos. (Alisei nebija ne mazākās jausmas, kas garuma un platuma grādi ir, taču šie vārdi skanēja skaisti un cēli.).

Pēc brīža viņa atkal ierunājās:

—    Kas notiks, ja es izkritīšu zemeslodei cauril Tas tik būtu joks — nokļūt starp cilvēkiem, kas staigā galvām uz leju! Tos laikam sauc par antipātiem. (Šo­reiz Alise ļoti priecājās, ka neviens viņu nedzird, jo vārds «antipāti» izklausījās galīgi aplam.) — Jā, zināt, man laikam vajadzēs viņiem pajautāt, kā šo zemi sauc. «Kundze, sakiet, lūdzu, — vai šī ir Jaunzēlande vai Austrālija?» (Tā spriedelēdama, viņa mēģināja pakla­nīties — iedomājieties, kā var paklanīties, krītot pa gaisu lejā! Kā jums liekas, vai jūs to spētu izdarīt?) Viņa vēl nodomās, ka esmu maza muļķa meitene. Nē, jautāt nekādā ziņā nedrīkst, iespējams, ka zemes no­saukumu es redzēšu kaut kur uzrakstītu.

Lejup, lejup, lejup… Nekā cita nebija ko darīt, un Alise čaloja atkal tālāk: