— Varu iedomāties, kā Dina pēc manis šovakar ilgosies! (Dina bija kaķis.) Cerams, ka mājnieki tējas laikā neaizmirsīs Dinai ieliet tasīti piena. Dina, mana dārgā! Es tā vēlos, kaut tu būtu kopā ar mani! 2ēl, te, gaisā, peļu laikam nav, bet tu varētu ķert zaķus, zini, tie ir ļoti līdzīgi trušiem. Nez vai kaķi ēd zaķus? — Alise jutās nogurusi un miegainā balsī runāja tālāk: — Vai kaķi ēd zaķus? Vai kaķi ēd zaķus? — Un dažkārt: — Vai zaķi ēd kaķus? — Tā kā viņa nezināja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem, vārdu kārtībai sevišķas nozīmes nebija. Alise atskārta, ka ir jau iesnaudusies un sapņo — viņa iet roku rokā ar Dinu un visā nopietnībā tai jautā: «Paklau, Dina, saki man taisnību — vai tu esi kādreiz ēdusi zaķi?» Te pēkšņi — blāc! blāc! — Alise nokrita uz žagaru un sausu lapu kaudzes, un lidojums lejup bija galā.
Alise nemaz nesasitās un, acumirklī pielēkusi kājās, palūkojās apkārt, bet virs galvas bija melna tumsa; priekšā atkal atradās garš tunelis, un aizvien vēl varēja redzēt, kā pa to aizsteidzas Baltais Trusis. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli; Alise kā vējš aizdrāzās tam pakaļ un, kad Trusis nogriezās ap stūri, dzirdēja to sakām:
— Ak vai, kaut kas traks! Cik vēls jau ir!
Alise bija gandrīz jau panākusi Trusi, bet, tiklīdz ari viņa nogriezās ap stūri, Baltais Trusis vairs nebija redzams, Alise atradās garā, zemā zālē, kuru apgaismoja vesela rinda pie griestiem pakārtu spuldžu.