Zāles abās pusēs bija durvis, bet visas aizslēgtas, un, kad Alise bija izmēģinājusies visas pēc kārtas atvērt — sākumā vienā, tad otrā pusē, — viņa skumīgi devās uz zāles vidu, prātojot, kā varētu izkļūt no šejienes laukā. Pēkšņi Alise savā priekšā ieraudzīja mazu bieza
Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gaitenis.
stikla galdiņu uz trim kājām; uz galdiņa atradās vienīgi maza zelta atslēdziņa, un Alisei tūdaļ iešāvās prātā doma, ka tā varētu derēt kādām no zāles durvīm, bet — tavu nelaimi! — atslēga bija vai nu pārāk maza, vai arī slēdzeņu caurumi pārāk lieli, un nevienas durvis atslēgt nevarēja. Taču, apstaigājot visu zāli otru reizi, Alise ieraudzīja zemu aizkaru, ko līdz šim nebija pamanījusi, un aiz tā atradās mazas, apmēram piecpadsmit collas [2] augstas durtiņas; viņa ielika mazo zelta atslēdziņu slēdzenē, un, par laimi, atslēga derēja!
Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gaitenis, ne lielāks par žurkas alu. Viņa nometās četrrāpus un ieraudzīja, ka gaitenis ved uz pasakainu
dārzu, kādu jūs droši vien nekad nebūsit redzējuši. Ai, kā Alise vēlējās izkļūt no šīs tumšās zāles un paklejot starp košo puķu dobēm un vēsajām strūklakām, bet pa mazajām durvīm viņa nevarēja izbāzt ārā pat galvu.