«Un, ja arī mana galva varētu izspraukties caur durvīm,» nabaga Alise sprieda, «bez pleciem tai nebūtu nekādas nozīmes, Ai, kaut es kļūtu sabīdāma kā teleskops! Domāju, ka neiespējami tas nav, ja tikai es zinātu, kā sākt.»
Redzat, pēdējā laikā bija noticis tik daudz dažādu brīnumu, un Alise nodomāja, ka maz ir tāda, kas patiesi nav iespējams.
Šķita, ka nav vērts gaidīt pie durtiņām, tāpēc Alise gāja atpakaļ pie galda, cerēdama uz tā atrast vēl kādu atslēgu vai arī grāmatu ar norādījumiem, kas jādara cilvēkam, lai tas kļūtu sabīdāms kā teleskops. Šoreiz uz galdiņa viņa ieraudzīja mazu pudelīti («Agrāk tās šeit noteikti nebija,» Alise sacīja.), un ap kaklu tai bija aplikta papīra strēmele ar uzrakstu IZDZER MANI. Tas bija nodrukāts lieliem, skaistiem burtiem.
Viegli teikt: «Izdzer mani!» — bet mazajai, saprātīgajai Alisei prātā nenāca darīt to steigā.
— Nē, — viņa teica, — vispirms paskatīšos, vai tur ir uzrakstīts «inde» vai nav, — jo Alise bija lasījusi vairākus mazus, jaukus stāstiņus par bērniem, kuri sadeguši vai kurus apēduši mežonīgi zvēri, vai kuriem atgadījies kas cits baismīgs; un viss tikai tādēļ, ka bērni nevēlējās atcerēties visvienkāršākos norādījumus, kādus draugi tiem devuši, piemēram, ka nokaitis krāsns kruķis var apdedzināt, ja pārāk ilgi to tur rokās, un, ja ar nazi ļoti dziļi iegriež pirkstā, tas parasti asiņo; un Alise nekad neaizmirsa — ja pārāk daudz iedzer no pudeles, uz kuras uzrakstīts «inde», tad noteikti agri vai vēlu sabojājas vēders.