Taču uz šīs pudeles nebija uzrakstīts «inde», tāpēc Alise iedrošinājās pagaršot šķidrumu un, pārliecināju­sies, ka tas ir ļoti labs (tas garšoja it kā pēc ķiršu tortes, olu krēma, ananasa, cepta tītara, sviesta cepu­miem un karstām grauzdētām maizītēm), drīz vien iz­tukšoja visu pudeli.

—    Kāda dīvaina sajūta! — Alise sacīja. — Es lai­kam kļūstu sabīdāma kā teleskops . ..

Un patiesi tā arī notika: Alise bija vairs tikai des­mit collas gara un staroja priekā, iedomājoties vien, ka tagad varēs izkļūt caur mazajām durtiņām pasa­kainajā dārzā. Taču viņa vēl dažas minūtes nogaidīja, lai pārliecinātos, vai nekļūst vēl mazāka, un nedaudz uztraucās.

«Jo, zināt, var notikt tā,» viņa prātoja, «ka es izgaistu pavisam — kā svece. Nez kāda es tad izska­tītos?» Alise mēģināja iedomāties, kāda izskatās sveces liesma, kad sveci nodzēš, bet nevarēja atcerēties, ka būtu gadījies kaut ko tādu redzēt.

Pēc brīža, pārliecinājusies, ka nekas vairs nenotiek, Alise nolēma nekavējoties doties dārzā, bet — tavu nelaimi! — pienākusi pie durtiņām, nabaga Alise atce­rējās, ka mazo atslēdziņu aizmirsusi, bet, kad viņa aiz­gāja atpakaļ pie galda un gribēja atslēdziņu paņemt, atklāja, ka nevar to aizsniegt; caur stiklu atslēga bija skaidri saskatāma, un Alise mēģināja rāpties augšā pa galda kāju, bet tā bija ļoti slidena.